Latvijai līdz vasaras sākumam ir jāievieš jaunas Eiropas Savienības prasības, kas saistītas ar migrācijas un patvēruma meklētāju jautājumiem.
Otrdien Saeimā deputāti un eksperti sprieda par to, kā Latvija pildīs savus solījumus, ja esam izvēlējušies nevis uzņemt migrantus, bet palīdzēt citos veidos. Šobrīd valsts plāns ir sūtīt talkā savus speciālistus un tehniku, lai nebūtu jāmaksā soda nauda vai jāatver robežas jauniem iebraucējiem. Līdz noteiktajam termiņam 12. jūnijā ir palicis pavisam maz laika, un daudzi jautājumi joprojām paliek atklāti.
Latvija ir skaidri pateikusi, ka neplāno uzņemt migrantus savā teritorijā. Tāpat valsts nevēlas vienkārši maksāt Eiropai par atteikšanos to darīt. Tā vietā ir izraudzīts tā saucamais “trešais variants” jeb alternatīvais atbalsts. Tas nozīmē, ka mēs palīdzēsim citām valstīm ar to, kas mums ir – pieredzējušiem cilvēkiem un materiāltehniskajiem līdzekļiem.
Iekšlietu ministrijas pārstāvis Kaspars Āboliņš skaidroja, ka šī palīdzība var izpausties dažādi. Mūsu eksperti varētu doties uz citām Eiropas valstīm, lai palīdzētu reģistrēt iebraucējus vai izskatīt viņu dokumentus. Tāpat Latvija var sūtīt aprīkojumu, kas nepieciešams robežu novērošanai. Likumi šobrīd neparedz stingrus ierobežojumus tam, kādu tieši tehniku vai speciālistus mēs drīkstam sūtīt, tāpēc teorētiski izvēles iespējas ir plašas.
Spiediens uz robežām
Situāciju sarežģī fakts, ka Latvija pati atrodas pie Eiropas ārējās robežas un ikdienā saskaras ar Baltkrievijas izvērsto hibrīdkaru. Pagājušajā gadā vien mūsu robežsargi novērsa gandrīz 12 tūkstošus mēģinājumu nelikumīgi šķērsot robežu. Tas nozīmē, ka mūsu pašu resursi jau tagad ir noslogoti līdz pēdējam.
Deputātiem Saeimā radās pamatots jautājums: ko mēs darīsim, ja citām valstīm vajadzēs mūsu robežsargus vai tehniku, bet mums pašiem tajā brīdī pie Baltkrievijas robežas situācija būs kritiska? Ja mēs nespēsim nosūtīt solīto personālu vai aprīkojumu, pastāv risks, ka Latvijai tomēr nāksies maksāt. Pēc pašreizējiem aprēķiniem, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu un valsts ekonomisko stāvokli, šāds maksājums varētu sasniegt aptuveni 1,3 miljonus eiro.
Vai Latvija varēja panākt labākus nosacījumus
Saeimas apakškomisijas vadītājs Edvīns Šnore pauda kritiku par to, kā Latvija ir pārstāvējusi savas intereses Eiropā. Viņš norādīja uz Igauniju un Poliju, kurām ir izdevies sarunāt zināmus izņēmumus. Šnore uzskata, ka Latvijas politiķi nav pietiekami skaļi runājuši par mūsu vēsturisko situāciju un integrācijas problēmām, kas jau tāpat ir smagas.
Viņaprāt, Eiropai vajadzēja skaidrāk norādīt uz to, ka tādās pilsētās kā Rīga un Daugavpils latvieši jau ir mazākumā. Šādā kontekstā papildu migrantu uzņemšana būtu vēl lielāks slogs valstij, ar ko mēs varētu netikt galā. Pagaidām situācija izskatās diezgan neskaidra, jo nav garantijas, ka Eiropas Savienība mums vispār ļaus tikai “atsūtīt tehniku”, ja situācija citviet kļūs pārāk smaga.
Kas notiks, ja neizdosies vienoties
Ja Latvija nespēs sniegt solīto tehnisko palīdzību un nevarēs vienoties par izņēmumiem, izvēle būs skarba – vai nu tomēr pieņemt noteiktu skaitu cilvēku, vai maksāt prasīto summu Eiropas kopējā kasē. Līdzīgu ceļu kā Latvija ir izvēlējušās arī Itālija un Grieķija, taču viņu situācija ir atšķirīga, jo šīs valstis ir pirmās, kurās migranti nonāk.
Tuvākie mēneši rādīs, cik veiksmīgi Latvijas ierēdņiem izdosies pamatot mūsu īpašo statusu. Ja izdosies pierādīt, ka spiediens uz mūsu pašu austrumu robežas ir pietiekams iemesls, lai mūs liktu mierā, valsts budžets un pašvaldības varēs uzelpot. Taču šobrīd politiskajās aizkulisēs valda bažas, ka gala rezultātā mēs tomēr varam nonākt pie nepieciešamības maksāt fiskālo iemaksu.
